Pagājušais gads katram no mums bijis pārmaiņu laiks. Lielākais ekonomikas kritums un augstākais bezdarba līmenis Eiropas Savienībā gan valstij kopumā, gan katram no mums lika ciešāk savilkt jostas. Ir pieņemti ļoti smagi, ļoti nepopulāri, bet valsts tālākai attīstībai ilgtermiņā ļoti nepieciešami lēmumi. Ikviens no šiem lēmumiem skar katru no mums. Es ticu, ka neskatoties uz budžeta samazinājumu, neskatoties uz joprojām turpinošos krīzi un virkni risināmām sociāli ekonomiskām problēmām, mūs šajā gadā gaida, lai arī lēns, bet tomēr augšupejas sākums.  

Valsti veidojam mēs – Latvijas cilvēki. Ar savu attieksmi pret savu zemi, ar savu darbību vai bezdarbību tieši mēs veidojam rītdienu. Šķietami sīkie, ikdienišķie lēmumi, izvēle par labu tai vai citai rīcībai veido mūsu nākotni. Kā ārsts varu teikt, ka praktiski katru slimību var izārstēt tās sākumposmā, bet ielaistas kaites var novest pie ļoti bēdīga iznākuma. Līdzīgi ir ar valsti – godīgi maksājot nodokļus šodien, mēs rūpējamies arī par to, lai mūsu vecākiem būtu pietiekamas pensijas, lai papildinātos izglītībai un veselības aprūpes sfērai nepieciešamā finansējuma apjoms. Tas ir mūsu katra ieguldījums labākai dzīvei nākotnē. Cilvēciski ir ļoti labi saprotamas emocijas, kādas izraisīja nodokļu, jo īpaši ienākumu nodokļa kāpums, tomēr jāsaprot, ka nodokļu likmes samazināšana nākotnē nav iedomājama bez nodokļu iemaksu apjoma pieauguma šodien. Iepriekšējos gados vieglprātīgi tērētais mums pašiem vien ir jāatliek vietā. Rūgtā pieredze ar kreditēšanas buma laikā ņemtajiem kredītiem lieku reizi pierāda, ka senajai patiesībai – aizņemies svešu, bet atdod pats savu, - tomēr ir taisnība. 

Daudzi Latvijas iedzīvotāji bēgot no krīzes ir devušies labākas dzīves meklējumos uz citām valstīm. Diemžēl pagājušajā gadā vērojamās tendences liecināja, ka aizbrauc arvien vairāk savu jomu profesionāļu, aizbrauc inovatīvu ideju bagāti cilvēki, aizbrauc jaunieši. Tas ir zaudējums Latvijai. Tādēļ valdībai jāpieliek visas pūles, lai motivētu šos cilvēkus atgriezties, jo izvest Latviju no globālās ekonomiskās krīzes seku un pašu vieglprātības radītās bedres mēs varam tikai kopīgi strādājot plecu pie pleca. Jo tas Jānis, Anna vai Valdis, kas strādā citā valstī, ar savu darbu ceļ tās – citas valsts ekonomiku, kamēr Latvijai atliek vien noskatīties un turpināt durt jostā arvien jaunus un jaunus caurumus. Nereti publiskās diskusijās dzirdētais, ka tie, kuri grib, var arī braukt prom, par valstisku pieeju neliecina.

Jāturpina iepriekšējo gadu birokrātiskā aparāta reformēšana un pārveidošana. Pagājušajā gadā sākās reformas valsts pārvaldē līdz šim vairāk ir izpaudušās kā valsts pārvaldes institūciju, štata vietu un valsts pārvaldē strādājošo algu samazināšana. Šogad šīs pārmaiņas ir jāturpina, mehāniskas štatu īsināšanas un līdzekļu apgriešanas vietā ķeroties pie reālām strukturālām izmaiņām. Valsts pārvaldes efektīva funkcionēšana ir viens no galvenajiem instrumentiem valsts augšupejas nodrošināšanai, tomēr tīri matemātiska pieeja reformai – nav štata vietas, tātad nav jāmaksā arī alga, rūpīgi neizvērtējot visus par un pret ilgtermiņā var atnest lielāku ļaunumu kā labumu.

Ļoti svarīgs ir reāls atbalsts uzņēmējdarbībai, jo katrs mazais uzņēmējs, kurš nodarbina kaut vai dažus darbiniekus, katra pašnodarbinātā persona dod reālu ieguldījumu valsts attīstībai. Latvijā ir ieviesta mikrouzņēmumu atbalsta programma, tomēr ar to vien ir par maz. Saeimai un valdībai kopīgi ar sociālajiem partneriem jāturpina darbs pie likumdošanas bāzes sakārtošanas un atbalsta programmām uzņēmējiem, it īpaši mazajiem, jo tieši mazie un vidējie uzņēmumi veido katras valsts ekonomikas mugurkaulu un tās nodokļu asinsriti. Lai arī atsevišķās nozarēs jau redzamas pirmās ekonomikas atveseļošanās pazīmes, tomēr grūtākais darbs vēl priekšā. Mums jāspēj pieradīt, ka Latvija ir stabila un prognozējama valsts ar drošu uzņēmējdarbības vidi un investīcijām labvēlīgu ekonomisko klimatu. Tas viss ir panākams ar sakārtotu likumdošanu, stabilu un prognozējamu nodokļu sistēmu un pārliecību, ka kaut kad rīt ap pusdienas laiku uzņēmējdarbību regulējošās likumdošanas jomā nekas nemainīsies. Tas ir viens no būtiskākajiem Saeimas un valdības uzdevumiem ekonomikā – atgriezt uzņēmējos pārliecību par Latvijas uzņēmējdarbības vides stabilitāti, nodrošinot skaidrus un saprotamus „spēles noteikumus”.

Šis ir Saeimas vēlēšanu gads. Gads, kad politiskās partijas nāks klajā ar saviem piedāvājumiem vēlētājiem, ar labākas nākotnes solījumiem un sāksies lielais priekšvēlēšanu tirgus. Es ceru, ka populisms neņems virsroku pār veselo saprātu, un trekno gadu „gāzi grīdā!” nomainīs reālas un izsvērtas turpmākās darbības programmas. Priekšvēlēšanu plakātu papīrs un reklāmas rullīši televīzijas ekrānos pacieš visu – gan solījumus par desmitiem tūkstošu jaunu darba vietu izveidošanu, gan stāstus par labāku dzīvi uzreiz pēc vēlēšanām. Un cilvēks nu reiz ir tā ierīkots, ka viņam ļoti gribas ticēt visiem šiem solījumiem. Nebūsim naivi un neuzķersimies uz populisma makšķeres, kur solīto labumu vietā uz āķa nav vairāk kā tukšs gaiss.

Es ticu, ka šajā gadā Latvija sāks augšupeju. Šīs manas pārliecības pamatā ir ticība Latvijas cilvēkiem. Ar katru savu izvēli, ar katru izšķiršanos „par” vai „pret” mēs veidojam paši savu un savas valsts nākotni. Ja mēs to atcerēsimies, tad nākamajā gadā krīze un ekonomiskā lejupslīde jau būs pagātne.