Klubs, 2007. gada februāris
Juris Šleiers, Ivars Āboliņš, Kaspars Limberts
Saeimas reanimatologs Daudze
 
Kad pēc Emša skandalozās atkāpšanās 2007.gada 24.septembrī par jauno Saeimas priekšsēdētāju tika ievēlēts cits viņa politiskās apvienības ZZS pārstāvis Gundars Daudze, vēl viens no Latvijā augstākajiem amatiem, līdzās Valsts prezidenta un Rīgas mēra krēslam, pārgāja ārsta rokās. Daudze, kurš 1996.gada 1.novembrī kļuva par jaunāko galveno ārstu valstī – Ventspils slimnīcas galveno ārstu, pēc profesijas ir anesteziologs reanimatologs. Tātad viņš prot pacientu gan aizmidzināt, gan pamodināt. Turklāt atšķirībā no daža cita profesiju mainījuša ārsta viņš šo spēju cenšas saglabāt, arī atrazdamies formāli svarīgākajā amatā Latvijas valstī. Tātad uz Daudzi neattiecas bažas, ka jaunajā amatā viņa personā tiek zaudēts labs ārsts. Vai tiks iegūts labs politiķis? To rādīs laiks, ja vien šai Saeimai izdosies nostrādāt visu paredzēto termiņu. Tad arī redzēsim, cik dzīvotspējīga ZZS ir bez Lemberga atbalsta, un vai politiķis Daudze spēs sabiedrību nomierināt un pamodināt tad, kad tas visvairāk ir vajadzīgs.


Divos darbos

- Jauno gadu jūs esot sagaidījis slimnīcā. Joprojām veicat arī ārsta darbu?

- Jā. Cenšos paņemt trīs dežūras mēnesī. Principā uz sava brīvā laika rēķina.
 
- Kāpēc?

- Pirmkārt, esmu ārsts pēc izglītības un pārliecības, esmu ilgi un daudz mācījies. Šobrīd kā pilntiesīgs ārsts esmu nostrādājis 18 gadus, pirms tam institūta laikā – par „medbrāli”, pirms tam par sanitāru. Tas ceļš ir bijis ļoti apzināts un nebūt ne viegls. Ja es vismaz minimālā apjomā nestrādāšu savā profesijā, tad neglābjami zaudēšu kvalifikāciju. Te nav runa par sertifikātu, kas man atļauj to darīt, bet par to, ka ārstam tāpat kā pianistam ir regulāri jāvingrinās – jāstrādā savā lauciņā. Negribētu pieļaut to brīdi, kāds ir pienācis dažam labam spējīgam ārstam, kurš ir sācis nodarboties pat ne ar politiku, bet ar tīri administratīvu darbu – viņam jau paliek bail darīt to, kas paredzēts viņa ārsta amata pienākumos.

Bet man patīk arī tas, ko šodien daru. Kādā intervijā man jautāja, vai esmu laimīgs. Atbildēju, ka man ir palaimējies visu mūžu darīt darbu, kurš man patīk.

- Lielā izšķiršanās starp politiku un ārsta darbu vēl nav notikusi?

- Vēl ne. Laimīgā kārtā likums atļauj manus Saeimas priekšsēdētāja pienākumus savienot ar ārsta darbu.

- Kur redzat savu politisko nākotni?

- Man nepatīk prognozēt, ko es varētu darīt parīt – tāpat kā nepatīkt prognozēt operācijas ilgumu. Kā anesteziologs esmu atbildīgs par pacienta dzīvību, kamēr kāds cits viņu operē – kontrolēju viņa sirdsdarbību, asinsspiedienu, pilnībā kontrolēju elpošanu. Man ir jābūt skaidrībā par to, kādas negaidītas lietas var pēkšņi atgadīties, piemēram, kādas alerģiskas reakcijas, slima sirds... Tāpēc parasti pirms operācijas ar pacientu izrunājos no sirds. Uz jautājumu, cik ilgi ies operācija, mana atbilde parasti ir: „Pa stundu vajadzētu tikt cauri.”

- Cik ilgi esat bijis nepārtraukti klāt pie operācijas?
 
- Deviņdesmito gadu sākumā trīs pusauga puikas vakarā bija izdomājuši kaut ko spridzināt. Viņus atveda visus uzreiz. Divi bija cietuši mazāk, bet trešais bija tāds, ka neviens nedeva ne kapeiku par to, ka viņš izdzīvos. Vēdera dobuma orgāni atradās viņam blakus, zarnas izgāzušās ārā, šķemba acī, sakropļota seja, acs... Viņš bija dziļā šoka stāvoklī. Mēs viņu reanimācijas nodaļā stacionējām, nopunktējām maģistrālo vēnu, veicām masīvu infūzijas un pretšoka terapiju, jo uzreiz viņam ķerties klāt nevarēja. Pa to laiku, kamēr tas notika, tikām galā ar diviem pirmajiem puikām.

Godīgi sakot, intuīcija bija tāda, ka trešais neizdzīvos līdz tam brīdim, kad pienāks viņa kārta. Tā bija dziļa nakts, risks bija maksimāls, taču bija arī skaidrs, ka, ja mēs neko nedarām, tad vispār nav nekādu cerību. Tad nu ar kolēģiem – dakteri Mihailu Goldšteinu, kurš tagad ir Ventspils slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs, un dakteri Juri Krupnovu, kurš šobrīd ir Ventspils slimnīcas raumatoloģijas nodaļas vadītājs – sākām viņu operēt. Puika izdzīvoja. Viņš, protams, ir invalīds, bet dzīvs.

Kad bijām pabeiguši šo operāciju, uz slimnīcu atveda kādu sievieti, kurai zemessargi bija pāršāvuši augšstilbu – tas bija laiks, kad zemessargi šaudījās pa labi un pa kreisi, sieviete bija sašauta pavisam nejauši. Izoperējām viņu. Tajā brīdī, kad beidzām šo sievieti operēt, arī dežūra beidzās...
 
- Noguris bijāt?    

- Brīžiem bija sajūta, ka gandrīz aizmigšu stāvus un zaudēšu līdzsvaru. Tad nu pēc kārtas stāstījām anekdotes, lai viens runā un pārējie smejas, nevis mieg ciet.

- Vai kāds jūsu pacients pēc operācijas nav pamodies?

- Pēc manām narkozēm visi ir pamodušies. Standartsituācija ir šāda: slimnieks pirms operācijas anesteziologam jautā: „Dakter, bet vai es pamodīšos?” Tad atbildu: ja man būtu kaut mazākās šaubas par to, vai jūs pamodīsities, tad, ticiet man, es nekādās darīšanās ar jums neielaistos. Šī atbilde cilvēku ļoti nomierina.

- Pats esat bijis narkozē?

- Vienu reizi.

- Kolēģiem uzticējāties?

- Protams, lai gan uzmanīgi sekoju līdzi visam, kas notika. Atceros, acis man jau lēnām krita ciet, bet es domāju: nē, nē, līdz pēdējam brīdim turēšu tās vaļā, citādi var padomāt, ka jau esmu aizmidzis...

- Vai narkoze ir kaitīga? 

- Dzīvot vispār ir kaitīgi... Šābrīža anestēzijas preparāti ir nekaitīgi. Pīpēšana, dzeršana un negausīga ēšana ir nesalīdzināmi kaitīgākas.

- Vai kļūdījies esat?

- Katrs no mums reiz ir kļūdījies. Katrai manipulācijai ir neizdošanās risks. Teiksim, punktējot maģistrālo vēnu, kas atrodas zem atslēgas kaula, ir āetri varianti. Vislabākais – tu to nopunktē un nokateterizē. Otrs – anatomisku īpatnību dēļ tu šo vēnu nevari atrast. Trešais – vari skart blakus esošo zematslēgas artēriju. Tā ir kļūda, bet nav no tām, kas izraisa nopietnas sekas. Ceturtais – nopunktē pleiras dobumu, līdz ar to dabū pneimotoraksu. Tā, protams, ir lielāka kļūda, bet, ja to laikus pamani, vari labot.

Nezinu nevienu ārstu, kurš šobrīd varētu pateikt, ka viņš nekad mūžā nav kļūdījies. Jautājums ir, vai šīs kļūdas ir liktenīgas, vai ir atstājušas paliekošas sekas.

– Vai kāda jūsu kļūda ir stāsta vērta?

Viena ir. Pirms gadiem desmit ātrā palīdzība atveda kādu slimnieku ar akūtu miokarda infarktu, kurš bija bijis tuva cilvēka bērēs un tur nokritis. Viņam bija knapi redzama skrambiņa uz uzacs. Tas bija laiks, kad Latvijā miokarda infarkta ārstēšanā arvien plašāk tika ieviesta trombolīze – slimniekam, kuram diagnosticēts infarkts, proti, ar trombu nosprostots kāds no sirds vainagartērijas zariem, šo trombu šķīdina, lai sirds muskuļa bojājums nebūtu liels. Šķīdināšanu veic, ar speciālu perfūzijas sūkni ievadot medikamentu, kurš uz laiku ne tikai aptur asins recēšanu, bet arī izšķīdina esošus trombus – asinis kļūst kā ūdens. Viena no kontrindikācijām, kad to nedrīkst darīt, ir nesen veiktas operācijas un arī traumas ar asiņošanu.

Es, godīgi sakot, tai mazajai skrambiņai nepievērsu uzmanību. Tad nu tam cilvēkam tā acs vispirms palika zila, pēc tam uzauga it kā pusgalva klāt... Pats pacients jutās arvien labāk, kardiogramma uzlabojās, bet radi bija šokā. Izstāstīju viņiem to pašu, ko jums, teicu, ka ar sirdi viss kārtībā, un zilums uzsūksies. Labāk ar zilumu un dzīvs, nekā otrādi. Radi to uztvēra veselīgi, bet es kopš tās reizes, ja ordinēju ar trombolītiskos preparātus, ļoti rūpīgi iztaujāju pacientu un vēl paskatos, vai viņam nav kāda vaina, par ko man nav stāstīts.

- Vai trīs reizes mēnesī nav par maz ārsta kvalifikācijas saglabāšanai?

- Vienai darba slodzei mēnesī iznāk septiņas dežūras.

- Tātad jums iznāk pusslodze?

- Jā.

- Vai tas nozīmē, ka Valdis Zatlers, kurš bija viens no labākajiem Latvijas ķirurgiem, tagad zaudē kvalifikāciju?

- Viņš vairs nekad nebūs ārsts. Nekad neoperēs. To viņš pats ir teicis. Bez tam Valsts prezidentam arī likums to neļauj darīt. Bet Valsts prezidenta situācija atšķiras no visām pārējām ieceltām vai ievēlētām amatpersonām: no tā brīža, kad tevi ievēlē par Valsts prezidentu, tev stājas spēkā sociālās garantijas pēc amata beigām. Es nezinu, vai 2010. gada Saeimas vēlēšanās mani atkal ievēlēs, neviens to nevar pateikt. Tad nu mana ārsta izglītība un kvalifikācija nodrošinās to, lai man nav ar cepuri rokā jāstāv pie baznīcas.

Caurstaigājama tualete

- Kad iesaistījāties politikā?

- 90.gadu beigās. Tā bija drīzāk lokālpolitika.

- Vai Latvijai un Ventspilij bija jūsu pirmā partija?

- Jā. Doma bija tāda, ka politika ļauj ietekmēt procesus.

- Piemēram, veselības reformu? Tagad Latvijā ārsti ir gandrīz visos vadošajos amatos.

- Priekšvēlēšanu laikā es biju ZZS runasvīrs šajos jautājumos. Runājot par veselības reformu, Latvijā vēl joprojām ir postpadomju izpratne par medicīnu: visam ir jābūt par velti un tūlīt. Taāu medicīna ir ļoti dārga. Medicīna ir īpatnēja arī ar to, ka piedāvājums rada pieprasījumu, nevis otrādi. Ja parādās jauna ārstēšanas vai diagnostikas metode, tā tiek pieprasīta, jo ir labāka par iepriekšējo.

– Ko šajā situācijā var darīt valsts?

– Valsts šobrīd nespēj nosegt reālo ārstēšanas pašizmaksu. Savulaik teicu, ka slimnīca ir kā padomju laika kolhozs, kura pamatdarbība tiek subsidēta no blakusdarbības. Atceraties, ko tik kolhozi neražoja: āipšus, polietilēna maisiņus, alu... Ar slimnīcu ir tāpat. To naudu, kas tai vajadzīga, lai būtu „pa nullēm”, slimnīca nopelna nevis ar savu tiešo darbu – ārstējot slimniekus stacionārā, bet gan sniedzot ambulatoro palīdzību, konsultatīvo palīdzību, laboratorijas pakalpojumus, diagnostisko palīdzību un tā tālāk. Pie normāli sastādītas finansējuma plūsmas vajadzētu būt tā, ka šīs darbības, kas veido peļņu, padara slimnīcu bagātāku un ļauj šo naudu ieguldīt attīstībā. Plus vēl maksas pakalpojumi, paaugstināta komforta palātas, veļas mazgāšana pašvaldības uzņēmumiem, medicīniskās palīdzības nodrošināšana masu pasākumos – kā tik mēs savulaik neesam piepelnījušies. No tā visa slimnīcām vajadzētu palikt stāvus bagātām. Taāu faktiski viss tas aiziet to zaudējumu subsidēšanai, kuri rodas slimnīcas pamatdarbības rezultātā – ārstējot slimniekus stacionārā.

- Ko vajadzētu darīt?

- Pirmkārt, strikti ieviest struktūrplānu.

- Kas ir struktūrplāns?

- Tā saucamais māsterplāns...

- Skaidrs.

- Veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūrplāns, kurš tapa izstrādāts deviņdesmito gadu beigās un kuram vajadzētu būt īstenotam līdz 2010.gadam. Tas paredz slimnīcu skaita optimizāciju – saprātīgu samazinājumu. Mums neder lielo veco Eiropas valstu standarti, jo visā Latvijā ir mazāk iedzīvotāju nekā vienā kārtīgā Eiropas lielpilsētā. Tur tiek rēķināts, ka vajadzīga viena slimnīca uz 250 – 300 tūkstošiem iedzīvotāju. Varat iedomāties, ko tas nozīmētu Latvijā ar mūsu iedzīvotāju blīvumu un nokļūšanas iespējām līdz ārstniecības iestādei? Tāpēc mums katrā rajona centrā vienai slimnīcai vajadzētu būt. Nākošā piramīdas pakāpe – reģionālās slimnīcas, uz kurām lokālās slimnīcas ved pacientus, kurus pašas nespēj izārstēt. Ja ar pacienta problēmu nevar tikt galā reģionālā slimnīca, tad viņš tiek vests uz kādu no centrālajām Rīgas klīnikām.

Saprotiet, nevar būt 20 gultu slimnīca ar vienu ārstu, kurš tur pa nakti nekad nav, un kur neviens neārstē nopietnas saslimšanas. Nu jau šādu slimnīcu skaits samazinās.

- Vai esat par maksas medicīnu?

- Par pilnīgu maksas medicīnu ne. Nesen lasīju avīzē, ka Veselības ministrija ir aprēķinājusi: simt miljoni latu Latvijā apgrozās kā cilvēku tiešie maksājumi par medicīnisko palīdzību – nerunāju par nelegāliem maksājumiem. Teiksim, man nav laika gaidīt rindā, tāpēc es aizeju uz maksas ambulatoro ārstniecības iestādi vai maksas stacionārā izoperēju varikozas vēnas.

Jautājums ir, kā mēs varētu nosegt pašizmaksu, un samaksāt mediķiem tik, cik viņu darbs reāli maksā. Līdz ar to atkristu visas aplokšņu problēmas. Lai to panāktu, ir vai nu jāpalielina valsts finansējums – bet valsts budžets ir tik liels, cik nu ir –, vai arī jāskatās, kur ko dabūt klāt papildus.

– Un kur var?

– Papildus finansējuma avots ir apdrošinātājs. Ja mēs neaizsargātākajām sociālajām grupām nodrošinām par valsts naudu plānveida palīdzību, tad var gadīties, ka ir kāds segments, teiksim, no 25 līdz 55 gadiem, kuram par medicīnas pakalpojumiem jāmaksā tik, cik tas reāli maksā. Ja viena žultspūšļa operācija var maksāt līdz skaitlim ar trim nullēm, jums radīsies loģiska doma, ka šo risku vajadzētu apdrošināt. Līdz ar to apdrošinātājam ir produkts, ko piedāvāt.

Šobrīd tiek apdrošinātas pacientu iemaksas, kas faktiski ir sliekšņa maksājums, un dažādi bonusi – vakcinācijas, stomatoloģija, optika par diezgan mazām summām. Kāpēc šobrīd pašam ir grūti apdrošināties? Tāpēc, lai nebūtu tā, ka šodien es apdrošinos un rīt jau eju uz slimnīcu. Tā jebkurš bizness var aiziet zaudējumos. Jābūt pietiekami garam latentajam periodam. Regulāri apdrošinoties, ar gadiem varētu samazināties maksājumi.

Saprotiet, tas ir ļoti radikāls un ļoti nepopulārs lēmums. Tur ir vajadzīga milzīga politiska izšķiršanās. Visi ir pieraduši pie tā, ka medicīna it kā ir par velti.

- Vai to nevar ieviest kā papildu nodokli?

- Papildus nodoklis ir obligāts maksājums, bet apdrošināšanai vajadzīga motivācija. Teiksim, jums ir auto. Tas droši vien ir apdrošināts, turklāt arī ar KASKO. Jums droši vien ir dzīvoklis vai māja – tas arī droši vien ir apdrošināts, jo, nedod Dievs, ja kas gadās. Tāpēc šo risku uzliekat apdrošinātājam. Jums ir motivācija to darīt, jo saprotat, ka iespējamie izdevumi nelaimes gadījumā būs ļoti lieli.

Valsts garantētajā veselības aprūpē šobrīd jūsu risks ir 150 latu gadā. Saprotu, ka jums nav nekādas motivācijas to apdrošināt, jo, ja kaut kas notiks, jūs to varat atļauties...

- Vai jums pacienti ir devuši pateicības?

- Pirmkārt, vai galvenokārt tā ir Rīgas klīniku problēma. Otrkārt, gan Rīgā, gan ārpus Rīgas tā ir atsevišķu specialitāšu problēma.

Man ir piedāvātas aploksnes kā reanimatologam, bet varu, kā mani draugi saka, likt divas rokas uz sirds, ka nekad no pacienta neesmu paņēmis aploksni vienkārša iemesla dēļ: tie ir bijuši izmisuši radi bezcerīgi slimam vai traumatoloģiskam slimniekam, par kuru tajā brīdī diemžēl ir pārliecība, ka viņa dienas ir skaitītas. Cilvēkiem liekas, ka ar naudu viņi varētu nopirkt šā slimnieka dzīvību vai veselību, un tajā brīdī viņi ir gatavi darīt jebko. Mana vērtību skala neļauj ņemt naudu no tādiem cilvēkiem.

- Vai nosodāt ārstus, kuri ņem pateicības? 

- Labs jautājums. Ja ir radīta sistēma, ka jūs nevarat nedot, ja ar jums neviens nenodarbojas, kamēr neesat iedevis aploksni, tad, protams, tādu sistēmu es nosodu. Ja ir tā, ka cilvēks no brīvas gribas vēlas pateikties... Ārsta amatalga šobrīd ir 500 latu mīnus nodokļi (cita lieta, ka visi ārsti strādā vairāk nekā vienu slodzi). Taāu jebkurš ārsts naudu labāk gribētu saņemt kasē pie lodziņa, nevis aploksnē. Es dažreiz esmu saņēmis kā dāvanu kādu labu dzērienu. Reiz lielveikalā skapītī ar stikla durtiņām nejauši ieraudzīju, cik maksā viens mans Napoleons, un nevilšus nodomāju, ka jebkurš ārsts, īpaši laukos, būtu priecīgāks, ja trešo daļu šīs pudeles vērtības būtu dabūjis skaidrā naudā – gan pacientam būtu lētāk, gan ārstam labāk...

- Kāda bija Ventspils slimnīca, kad 1996.gadā kļuvāt par tās galveno ārstu?

- Tipiska padomju laika slimnīca ar visiem „jaukumiem”, turklāt sadalīta divās daļās, katra savā Ventas krastā. Vajadzēja to dabūt kopā un rekonstruēt, lai tā izskatītos pēc slimnīcas, nevis nabagmājas.

- Izdevās?

- Visās Latvijas slimnīcās šobrīd ir izremontētas nodaļas un arī tādas, kurās vēl nekas nav mainījies kopš padomju laikiem. Tur skats ir bēdīgs, sākot ar vienīgo tualeti koridora galā, kurā nekad nav tualetes papīra un vienmēr kāds ir aiznesis poda vāku, un beidzot ar elektroinstalācijām virs apmetuma, lētu krāsojumu un nolupušu linoleju.

Ventspils slimnīcā rekonstrukciju sākām ar uzstādījumu, ka labāk kaut ko izdarām vienā vietā kārtīgi, nekā visur pa druskai. Braucām uz Franciju, Vāciju un Zviedriju skatīties, kā jāizskatās labai slimnīcai. Tolaik ārzemju ceļojumi nozīmēja kaut ko citu nekā šodien. Turklāt digitālā foto vēl nebija. Kad draugi man prasīja, lai parādu brauciena fotogrāfijas, atbildēju, ka tās viņiem būs garlaicīgas, jo bildēju lielākoties dažādus tehniskus risinājumus, kurus rādīt tiem, kas rekonstruēs mūsu slimnīcu, lai viņi saprastu, ko es gribu.

- Tehniskos risinājumus poda vāka aiznešanas novēršanai?    

- Tas, ka sanitārajam mezglam jābūt katrā palātā, bija skaidrs, turklāt ne jau tādam, kā pēdējos padomju projektos, kur bija caurstaigājama tualete! Jūs smejaties, bet tiešām tur bija viena tualete uz divām palātām! Durvis no katras palātas, krampīša, protams, nebija, jo tos kāds ātri aiznesa uz mājām, un tad nu tam, kurš tur sēdēja, nācās ar rokām turēt abas durvis, lai citi nenāk iekšā, vai arī visu laiku skaļi jāklepo, lai nācējs dzird, ka kāds jau ir priekšā!

Lai nesajuktu prātā

- Kā jums patīk savdabīgais ārstu humors?

- To nedrīkst stāstīt, ja ir kāds neārsts klāt. Patiesībā ārstu humors un „cinisms” ir aizsargreakcija, lai nesajuktu prātā, strādājot brīžam ar bezcerīgiem pacientiem. Ja ārsts ņems pie sirds visu to negatīvo informāciju, ar kuru savā darbā saskaras, viņš sajuks prātā, izdarīs pašnāvību vai aizies no medicīnas.

- Kāda ir jūsu attieksme pret nāvi?

- Mana specialitāte ir tāda, kurā ar nāvi laikam iznāk saskarties visbiežāk... Nāve ir kļuvusi zināmā mērā par filozofisku jēdzienu. Esmu redzējis tik daudzus pacientus, kuri it kā humānisma vārdā tiek ar visām iespējamām un neiespējamām metodēm uzturēti pie dzīvības un labākajā gadījumā paši vairs nav pie apziņas, bet sliktākajā-  visu saprot, bet nav spējīgi veikt pat vismazākās kustības un patstāvīgi elpot, ka varu teikt: pats nonācis tādā situācijā, es labāk gribētu būt beigts, nevis tā dzīvot.

Taāu es neaģitēju uz eitanāziju. Ārsti vienmēr līdz galam cīnīsies par to, lai cilvēks izdzīvotu.

- Ko domājat par eitanāziju?

- Labāk neteikšu, ko domāju... Sabiedrībā par to ir diametrāli pretēji viedokļi. Pasīvā eitanāzija – bezcerīgi slimam cilvēkam, kuram nāve drīzāk ir atvieglojums nekā problēma, šī eitanāzija varbūt ir (kādu brīdi meklē vārdu) ...risinājums.

Taāu pasaules sabiedrība kopumā tam nav gatava.

- Vai esat redzējis pacienta brīnumainu atveseļošanos situācijā, kas šķitusi bezcerīga?

- Jā, bet tie neattiecas uz gadījumiem, par kuriem runājam eitanāzijas sakarā. Teiksim, viena lieta ir milzīgs insults, asinsizplūdums pa visām galvas smadzenēm – zīlītes platas, refleksu nav, cilvēku pie dzīvības notur tikai mākslīga elpināšana un saglabāta sirdsdarbība; vienīgā perspektīva ir palikt dzīvam un kopjamam. Otra lieta ir smaga galvas trauma ar dziļu bezsamaņu, politrauma ar lūzumiem, plaušu sasitumu, ārprātīgiem plaušu karsoņiem, izgulējumiem – tas ir pavisam cits gadījums, visbiežāk tādi cilvēki neizdzīvo, bet ja izdodas tādu pacientu izārstēt, tas ir milzīgs gandarījums. Ārstu žargonā ir tāds teiciens: tajā cilvēkā ir ielikts tik daudz darba, ka lai viņš nemaz nedomā nedzīvot!

- Kāda ir jūsu attieksme pret nāves sodu?

- Noraidoša, pirmkārt jau tiesu kļūdas iespējas dēļ.

- Vai tad, kad Valsts prezidenta prombūtnes laikā izpildāt viņa pienākumus, varat arī apžēlot notiesātos?

- Nē.

- Esat pildījis Valsts prezidenta pienākumus?

- Jā, jau pirmajā dienā, kad mani ievēlēja!

- Kā jūs uzzināt, ka jums tie jāpilda?

- Prezidents mani informē oficiālā vēstulē: „Daru zināmu, ka no tāda līdz tādam laikam atradīšos ārpus valsts...”

Par Saeimas priekšsēdētāju mani ievēlēja 2007.gada 24.septembrī, pirmdienā. Pirmais dokuments, kuru parakstīju kā Saeimas priekšsēdētājs, bija par Valsts prezidenta pienākumu uzņemšanos.

- Vai laikā, kad pildāt Valsts prezidenta funkcijas, varat darīt visu to pašu, ko īstais prezidents?

- Nē, tikai to, ko nevar atlikt.

- Neizsludināt likumu varat?

- Saeimas priekšsēdētājs Satversmē noteiktajos gadījumos nevis kļūst par Valsts prezidentu, bet gan izpilda Valsts prezidenta vietu. Līdz ar to Saeimas priekšsēdētājs nedrīkst veikt tās funkcijas, kur nepieciešams Valsts prezidenta personiskais viedoklis.  Piemēram, pieprasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu vai vienpersoniski apturēt likuma publicēšanu Saeimas priekšsēdētājs nedrīkst.

- Kāpēc gājāt politikā?

- Lai pats varētu pieņemt lēmumus, ietekmējot procesus, kas skāra mūsu sfēru, nevis iet un lēmumu pieņēmējiem pierādīt, kā man šķiet pareizāk. Tas, ka esmu Saeimā, ir nākošais solis, jo mūsu partija pieņēma ZZS piedāvājumu uz līgumattiecību pamata vienu vēlēšanu ciklu iesaistīties priekšvēlēšanu apvienībā. Te nu tagad divi no mūsu partijas esam.

- Kā iepazināties ar Lembergu? Vai viņš aicināja jūs stāties viņa partijā?

- Mani uzaicināja kolēģis Dainis Gīlis, nevis Lembergs.

- Kā vērtējat Lemberga situāciju?
- Negribētu to šobrīd komentēt un izteikties, kā būtu, ja būtu. Cilvēku par vainīgu var atzīt tikai tiesa. Par Lembergu varu teikt tikai to, ka viņš ir ļoti talantīgs vadītājs. Man ar viņu nav bijis kopīgs bizness. Viņš bija mans priekšnieks, no viņa neapšaubāmi esmu daudz ko mācījies – kā organizēt lietas, nodrošināt lēmumu un rīkojumu izpildi, izskaidrot, kāpēc jādara tā, kā tu domā, kā deleģēt pienākumus citiem un prasīt atskaiti par padarīto.
- Vai Lembergs bija koleģiāls vadītājs? 
- Jā. Bet tajā pašā laikā ļoti prasīgs.
- Vai jums nerada diskomfortu tas, ka jūsu apvienības ZZS premjera kandidāts ir apsūdzēta persona?
- Situācija tagad un pirms 9.Saeimas vēlēšanām radikāli atšķiras. Tolaik viņam vēl nebija uzrādīta apsūdzība. Otrkārt, premjera kandidatūra ir aktuāla, kamēr ir brīva premjera vieta. Pirms Godmaņa valdības izveidošanas tika nosaukts premjera kandidāts Mārtiņš Roze.
- Lembergs apsūdzēts, Emsis pieķerts melos un bijis spiests aiziet no politikas... Nevienai citai apvienībai nav tik daudz „kritušo” līderu starpā.
- Domāju gan, ka arī Tautas partijai un citiem politiskajiem spēkiem viegli neiet.
- Vai Emsis rīkojās pareizi, aiziedams?
- Jā.
- Vai tāds Saeimas spīkera kritiens neradīja Latvijai starptautisku kaitējumu?
- Nedomāju, ka tas ir radījis Latvijai ārpolitiskus sarežģījumus, lai gan, protams, būtu bijis labāk, ja tā nebūtu noticis.
- Vai „Lemberga stipendiātu” saraksts nevar jūsu apvienībai radīt jaunas problēmas?
- Kas tas tāds? Par sevi varu teikt pavisam godīgi –  nav man Lembergs neko ne piedāvājis, ne devis.
- Cik ilgi nostrādās Godmaņa valdība?
- Ceru, ka ilgi. Godmanis kā premjers zina, uz ko viņš iet, cenšas nodalīt galvenās lietas no mazāk svarīgām un nebaidās saukt lietas īstajos vārdos. Atceraties, ja bērnībā jums gadījās saplēst kādu vāzi, nebija viegli pateikt mammai, kas noticis, gribējās izlikties, ka nekas tāds nav gadījies. Godmanis ir no tiem cilvēkiem, kas var atklāti pateikt, kāda ir situācija. Politikā, tāpat kā ģimenē, daudzas problēmas rodas tikai no neizrunāšanās.
- Vai nesenajās kaislībās ap Krievijas diplomāta izraidīšanu arī galvenais cēlonis nebija nepietiekams dialogs ar sabiedrību?    
- Par šo lietu zinu vairāk, nekā drīkstu stāstīt.
- Kā izturaties pret ideju atlaist Saeimu?
- Negatīvi. Atlaist jau ir vienkārši. Kāda ir reāla alternatīva? Vai ir kāds reāls politisks spēks vai spēki, kas varētu aizvietot pie varas esošos? Rezultātā ar nelielām nobīdēm dabūsim to pašu, kas ir tagad. Otrkārt, nevar būt tā, ka nupat Saeimu ievēlējām un jau nākamajā dienā atlaidīsim. Saeima šobrīd nav rīcībnespējīga.
- Vai jums nerada diskomfortu tas, ka ZZS ir koalīcijā ar Tautas partiju un LPP/LC, kuras pamatīgi pārtērējās Saeimas vēlēšanās?
- Tā ir viņu problēma. Vai jūs redzat alternatīvu, ar ko varētu izveidot stabilu valdību?

Mans vārds ir likums

- Cik cilvēku strādā jūsu birojā? 
- Biroja vadītājs Indriķis Putniņš un trīs padomnieki.
- Cik krūzītes kafijas tagad izdzerat dienā?
- Vislabāk nedzeru nevienu. Neesmu kofeīnists, bez kafijas varu iztikt dienām ilgi. Kad biju Ventspils slimnīcas galvenais ārsts, dzēru vienu kafiju – rīta apspriedes laikā.
- Tad jau politika jūs ir ietekmējusi uz slikto pusi.
- Tagad vienu kafiju izdzeram no rīta pirms astoņiem kopā ar mana biroja vadītāju. Paskatāmies kādu rīta raidījumu, parasti 900 sekundes vai Labrīt,Latvija – mūs interesē, kas ir rīta viesis un ko labu viņš pasaka. Tad ar kādu jātiekas, tad vēl ar kādu, un bez kafijas krūzes tās tikšanās īsti neiznāk.
- Narkotikas esat mēģinājis?
- Nē, lai gan anesteziologam it kā būtu visas iespējas.
- Kā ar alkoholu?
- Esmu mēģinājis.(smejas) Reizēm palīdz.
- Cikos tagad ceļaties?
- Kā kuro reizi. Kopš dzīvoju Rīgā, ceļos ievērojami agrāk nekā tad, kad dzīvoju Ventspilī. Tur dzīvoju daudz tuvāk savam darbam.
- Tagad uz Saeimu braucat ar šoferi?
- Es nemaz citādi nedrīkstu.
- Bet brīvdienās?
- Par mani fiziski atbild Valsts prezidenta un Saeimas Drošības dienests. Tiem, kas saka: „Tev gan ir baigi labi, tevi visur aizved, pagaida, atved atpakaļ,” atbildu: „Padzīvojiet pats kādu nedēļu šitā, pēc tam parunāsimies”. Bet visu cieņu dienesta puišiem, viņi savu darbu dara labi.
- Kurš, atskaitot trakos, gribētu apdraudēt Saeimas priekšsēdētāju? Vai kāds spēks varētu būt ieinteresēts jūs dabūt malā?
- Nezinu. Katrā ziņā šobrīd nejūtos nevienam neko ieriebis vai apdraudēts.
- Vai varu šajā amatā jūtat?
- Drīzāk atbildību. Varu? Tādā ziņā, ka līdz šim mani uzstādījumi un norādījumi vienmēr ir tikuši pildīti. Protams, ja diskusijās man pierāda, ka mans viedoklis nav pareizākais, varu no tā atteikties.
- Ko īsti Saeimas priekšsēdētājs var ietekmēt?
- Kad vadu plenārsēdi, mans vārds ir likums – protams, Saeimas Kārtības ruļļa ietvaros. Nedomāju par sevi kā par valsts varas simbolu monarhiskā nozīmē, kā par karali, kurš piesit kāju, un visi klausa. Demokrātiskā valstī nekas tāds arī nav vajadzīgs. Taāu manos vārdos ieklausās gan Saeimas, gan Ministru kabineta cilvēki. Manu viedokli respektē.
- Vai tad kāju piecirst nevajag nekad?
- Mans vadības stils ir drīzāk koleģiāls nekā autoritārs. Taāu varu runāt arī ar metāla pieskaņu balsī. Neformālās diskusijas, kuras rada fona troksni un neatbilst Kārtības rullī paredzētajam, es laikam vairāk nekā jebkurš cits Saeimas priekšsēdētājs esmu noteiktā balsī lūdzis pārtraukt, ievērot klusumu un izrādīt cieņu pret runātāju. Tad zāle parasti pieklust.
- Kurš var jūs nomierināt, ja pats iesaistāties debatēs un iekarstat?        
- Ja es stāvu tribīnē, tad Saeimas sēdi vada kāds no maniem vietniekiem. Bet diez vai būtu laba prakse darīt to, pret ko pats esmu iestājies.
Saeimas sēdi vadot, vairāk iznāk norādīt, ja kāds no deputātiem ir par daudz novirzījies no tēmas vai arī starp runātāju tribīnē un zāli sākas vārdu pārmaiņa. Tas saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli nav pieļaujams.
- Vai varat pārtraukt runātāju, ja viņš lieto tikai normatīvo leksiku, nelamājas?   
- Varu viņu pārtraukt, ja viņš nerunā par tēmu, lieto aizskarošus izteicienus – arī tad, ja tikai normatīvajā leksikā. Piemēram, viens no deputātiem nosauca kreisā spārna partijas par krievu partijām. Tā nedrīkst.
– Kādu savu apvienības biedru arī esat apsaucis?
–Protams.
- Krievu armijā esat dienējis?
- Vienu mēnesi Kaļiņingradas apgabalā Sovetskā, bijušajā Tilzītē, tā sauktajos sboros. Visi Medicīnas institūta beidzēji bija padomju armijas rezerves virsnieki. Mana dienesta pakāpe ir ļeitenant medicinskoi službi zapasa. Lai to dabūtu, bija jāiziet vienu mēnesi ilgas praktiskās mācības kazarmās.
- Šāvāt arī?
- Tie, kas pirms institūta jau bija divus gadus nodienējuši, man teica: tu tikai nešauj, jo tad būs baigi grūti iztīrīt automātu. Bija cilvēki, kuriem ļoti patika šaudīties, tad nu atdevu mācību patronas viņiem. Reiz tomēr iznāca šaut, jo bija jāšauj mērķī. Tad automāts nokvēpa, un pēc tam varēju to pucēt, slims palikdams, tik un tā nespīd. Praporšāiks tik saka: sēdēsi un pucēsi, kamēr automāts spīdēs. Tad viens no maniem kursa biedriem iedeva man smalku smilšpapīru, teikdams, lai tikai nerādu praporam. Ar to uzreiz tīrīšana vedās daudz labāk, automāts ātri sāka spīdēt! Tad nu katrreiz, kad automāts bija nosūbējis, to šādi tīrīju, un jāteic, kad tas mēnesis gāja uz galu, automātu salikt bija ievērojami vieglāk nekā sākumā. Acīmredzot tas virzulis bija noslīpēts mazāks...
- Šaušana acīmredzot nav jūsu vaļasprieks.
- Jā. Esmu burātājs – Usmas jahtkluba biedrs. Tas, šķiet, ir vienīgais iekšējo ūdeņu jahtklubs Latvijā, katrā ziņā lielākais noteikti. Vispirms draugi mani uzaicināja pavizināties, tad vienās sacensībās kādu aizstāt, un tad jau velnam mazais pirkstiņš bija atdots.
- Kāpēc izvēlējāties medicīnas studijas?
- Mani vecāki ir ārsti, esmu audzis ārstu vidē. Mamma strādāja laboratorijā, šobrīd viņa ir pasniedzēja Paula Stradiņa Medicīnas koledžā. Tēvs ir anesteziologs reanimatologs, uzskatu viņu par savu vislabāko skolotāju- gan medicīnā, gan tīri sadzīvisku tehnisku un saimniecisku problēmu risināšanā. Viņam šī vārda vislabākajā nozīmē ir zelta rokas.  Savukārt, no mammas esmu mācījies sadzīves diplomātiju- liekas, ka nav neviena problēmsituācija, kuru vina nevarētu atrisināt.
- Par ārstu mācījāties, pildot vecāku gribu?
- Nē, drīzāk pretēji tai. Arī manas abas meitas, paldies Dievam, nav izvēlējušās medicīnu. Vecākā meita mācās komunikāciju zinātni, jaunākā vidusskolā.
- Uz vietas esat kādam palīdzējis nelaimē?
- Jā, ir bijis tā, ka uz Ventspils ceļa pie Kandavas pagrieziena biju pirmais, kas palīdz pēc smagas autoavārijas.
- Vai Saeimā kādam deputātam ir palicis tik slikti, ka jums jāpalīdz?
- Ir, bet neteikšu, kuram.