Ar Saeimas priekšsēdētājas vietnieku un Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.
V. Krustiņš: – Jūs strādājat tādā interesantā Saeimas komisijā, par kuru daudz nerunā un kas par sevi runā vēl mazāk. Tāpēc sākumā, lūdzu, pastāstiet, kādi notikumi pēdējā laikā, jūsuprāt, pelnījuši Nacionālās drošības komisijas lielāko uzmanību?
– Tā tik tiešām ir, ka visas mūsu komisijas sēdes ir "klasificētas" un es zinu daudz vairāk, nekā drīkstu runāt. Lielāko uzmanību pelnījušas trīs lietas – viss, kas notiek ap KNAB, "WikiLeaks" skandāls un Šlesera kunga apgalvojumi par nelikumīgo noklausīšanos. Uzsvēršu, ka komisijas būtība ir uzraudzīt specdienestu un drošības institūciju darbu, bet nevis pašiem nodarboties ar kaut kādu izmeklēšanu. Tas, ko mēs varam darīt un arī darām, par iespējamo nelikumīgo noklausīšanos esam lūguši informāciju gan ģenerālprokuroram, gan Augstākās tiesas priekšsēdētājam, jo šīs institūcijas var dot sankciju šādu darbību veikšanai. Parlamentārās kontroles būtība ir likt amatpersonām sajust elpu pakausī, apzināties, ka kāds domā un seko līdzi tam, kas tiek darīts.
– Vai, jūsuprāt, aizraušanās ar drošības klasifikācijām un dažādu dokumentu slepenošanu Latvijā netiek pārspīlēta? Šķiet, ka visu varai neērto klasificē.
– Es domāju, ka ne. Taču pieļauju, ka reizēm kāds to cenšas negodprātīgi izmantot. Varbūt atceraties, ka padomju laikos bija teiciens "ņe položeno". Reizēm rodas iespaids, ka viena otra amatpersona cenšas slēpt savas rīcības motīvus aiz šāda apgalvojuma. Bet kad konkrēto lietu sāk šķetināt – kādēļ informācija ir klasificēta –, tad izrādās, ka tam nav pamatojuma.
– Ne vienmēr izdodas atšķetināt. Pastāstīšu vienu gadījumu. Ir zināma ļaužu grupa, kas Latvijā organizē tādu pasākumu kā krievu valodas atzīšanu par valsts valodu. Taču ir šaubas, ka Lindermans un, iespējams, arī citi šīs akcijas organizatori nav Latvijas pilsoņi. Parakstīties par referendumu drīkst tikai pilsoņi, bet organizēt drīkst jebkurš? Mūsu žurnālists ar šo jautājumu vērsās gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā, bet saņēmām šādu atbildi: ja jums vajag, jautājiet Lindermanam pašam. Kā vērtējat šādu ministrijas nostāju?
– Te grūti dot viennozīmīgu atbildi. Jums ir tiesības jautāt, un ministrijai ir pienākums atbildēt. Ja atbilde jūs neapmierina, tad iesaku vērsties pie attiecīgās institūcijas augstākstāvošas amatpersonas. Šajā gadījumā – pie iekšlietu ministres vai ministrijas valsts sekretāres.
Par parakstu vākšanas organizāciju – tiesiskā valstī atļauts viss, kas nav aizliegts. Likums skaidri pasaka, ka parakstīties drīkst tikai pilsoņi, bet par organizatoriem nekas nav teikts. Manuprāt, šis vairāk ir propagandas gājiens un vēlme demonstrēt savu nostāju, labi apzinoties, ka reālas izmaiņas Satversmē neizdosies panākt. Šogad svinēsim 20 gadus kopš faktiskās neatkarības atjaunošanas. Toreiz cilvēki bija pārliecināti, ka neatkarība un uz latviskajām vērtībām balstīta valsts ir mūsu ejamais ceļš. Un es negribu ticēt, ka šodien situācija Latvijā būtu tā mainījusies, ka iecere piešķirt valsts valodas statusu krievu valodai varētu saņemt desmitās daļas vēlētāju atbalstu, kur nu vēl tam, ka Latvijas pilsoņi referendumā varētu nobalsot par šāda ārprāta ieviešanu.
– Skumjākais, ka neviens no varasvīriem nav paudis savu sašutumu par šādas akcijas rīkošanu, nemaz jau nerunājot par uzdrošināšanos pateikt, ka tādu lietu nedrīkst pieļaut…
– Atkārtošu vēlreiz – demokrātiskā valstī ir atļauts tas viss, kas nav aizliegts, un šiem Latvijas pilsoņiem ir tiesības uz savu viedokli. Laimīgā kārtā viņu ir ļoti maz, un esmu pārliecināts, ka viņiem neizdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu. Aizliegt to mēs nevaram! Bet varam paust savu viedokli, kas ir atšķirīgs no Lindermana un viņa domubiedru viedokļa.
Nevajag par zemu novērtēt Latvijas pilsoņu nacionālo apziņu un savas valsts vērtību sistēmas izpratni. Es šajā ziņā laikam esmu vairāk optimists nekā jūs.
– Iebildīšu, ka viņu nav tik maz, kā jūs uzskatāt, pāri par 10 000, un skaits vairojas. Krievijas vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins nesen kādā publikācijā vērtējis Vācijas turku kopienas uzvedību, kas ne par ko negrib integrēties vāciskajā vidē, bet izvēlas pašus vāciešus pārvērst par turkiem. Un viņš secina, citēju, nacionālās identitātes zaudējums ir reāls drauds drošībai. Vai jūs Saeimas Nacionālās drošības komisijā arī šādas problēmas vērtējat?
– Pirmkārt, jāteic, ka jūsu citētais kungs ir slavens ar saviem radikālajiem uzskatiem. Es personīgi šobrīd neredzu apdraudējumu latviskajai identitātei. Cita lieta, ka ir spēki, kas vienmēr cenšas pretnostatīt cilvēkus, kuriem dzimtā valoda ir latviešu, pret tiem, kuriem dzimtā valoda ir cita, īpaši krievu. Neredzu nekādas tendences, ka mums varētu izveidoties līdzīga situācija, kādu Rogozins novērojis Vācijā.
Vairākums cittautiešu, kas dzimuši pēc neatkarības atgūšanas, šobrīd brīvi runā un raksta latviski. Tas ir pozitīvais iznākums no izglītības reformas, kas savulaik izraisīja tik plašu rezonansi un protestus. Tāpat fakts, ka krievu skolās ar katru gadu arvien vairāk priekšmetu tiek mācīti valsts valodā. Tas ne vien samazina sabiedrības nošķirtību valodas barjeras dēļ, bet arī veicina izpratni par latviskajām vērtībām.
Protams, varam atrast cilvēkus, kas latviešu valodu nezina un, visticamāk, nekad nezinās, bet tie lielākoties ir gados vecāki lielpilsētu iedzīvotāji. Un nekādu apdraudējumu latviskajai identitātei viņi nerada. Savukārt krievu jaunieši bieži vien valsts valodā runā krietni labāk par vienu otru cilvēku, kurš sevi lepni sauc par "tīrasiņu latvieti". Ja atceramies, jaunlatvieši savulaik karoja pret tā sauktajiem kārklu vāciešiem. Es atvainojos, bet šobrīd mēs lēnām kļūstam par "kārklu angļiem". Par to it kā nav populāri runāt, bet jāsaprot, ka latvisko identitāti var zaudēt, ne tikai runājot kādā no slāvu valodām, bet arī vienkārši lēnā garā pārņemot anglicismus, angliskas teikumu konstrukcijas un frāzes.
- Protams, varam piekrist, ka valsts valodas zināšanas krievu jauniešu vidū uzlabojas. Taču dažādu aptauju dati liecina, ka līdz pat 70% no aptaujātajiem nevēlas runāt latviski, bet grib valsts valodas statusu krievu valodai. Runa ir par politisku izšķiršanos, nevis valodas prasmi.
– Stipri šaubos par to, cik patiesi ir šie dati. Katrā ziņā šobrīd nav nekāda politiska lēmuma piešķirt valsts valodas statusu krievu valodai, un esmu pārliecināts, ka leģitīmā ceļā tāds nekad netiks pieņemts. Protams, vienmēr ir cilvēki ar ekstremāliem uzskatiem, kas atšķiras no lielākās sabiedrības daļas viedokļa.
– Jūs kā ventspilnieks noteikti zināt, ka Valsts policijas Ventspils iecirkņa priekšnieks Didzis Vilemsons nesen aizgāja no amata, jo policija esot uz sabrukuma robežas un viņš neredzot nekādu perspektīvu. Vai jūs savā komisijā nejūtaties par to atbildīgi?
– Šis gan vairāk būtu jautājums Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai. Es nedomāju, ka situācija Ventspilī kaut kādā veidā atšķirtos un būtu sliktāka nekā citur valstī. Protams, atalgojuma jautājums ir būtisks – policisti, tāpat kā ugunsdzēsēji, ārsti un skolotāji, saņem proporcionāli mazāk, nekā pienāktos. Taču situācija ir vienāda gan Ventspilī, gan Gulbenē, Valkā un pārējās vietās Latvijā. Patiesībā Valsts policijas Ventspils iecirknī pat ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas – no avārijas stāvoklī esošas ēkas tā pārcelta uz citām telpām. Detalizētāk komentēt šo situāciju nevaru, tas ir izpildvaras jautājums, un vislabāk par to būtu runāt ar Valsts policijas priekšnieku Arti Velšu un iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci.
Vienlaikus gribu atzīmēt, ka Ventspils, manuprāt, ir viena no drošākajām pilsētām Latvijā, tiesa, pateicoties Pašvaldības policijas sekmīgajam darbam.
Pieļauju, ka nepietiekami liekam strādāt izpildvarai. Un es domāju, ka problēma šobrīd nav tik daudz nozares vadītājos, cik vidējā līmeņa vadītājos, kas nespēj pietiekami labi organizēt darbu, par ko viņiem maksā algu. Tā ir problēma arī citās nozarēs, ne tikai iekšlietās.
Ģ. Zvirbulis: – Bet vai jums, deputātiem, arī šeit nebūtu kāds vārds sakāms, jo jūs taču veicat parlamentāro kontroli?
– Ja ministrs nespēj panākt vēlamo iznākumu, tad ir divi varianti – vai nu jāmaina viņa pakļautībā esošie cilvēki pret tādiem, kas spēj panākt vēlamo un vienīgo pareizo iznākumu, vai arī jāmaina pats ministrs.
– Iekšlietu ministre sev tieši pakļautās amatpersonas jau pamatīgi nomainīja. Un tuvākajā laikā acīmredzot mainīsies arī pati, bet līdz šim neveicas ar pēcteča meklējumiem. Varbūt savas apvienības rindās redzat cilvēku, kas spētu šo amatu uzņemties?
– Mums ir cilvēki, kas šo darbu varētu veikt, bet sākt tagad viņus saukt nebūtu korekti. Pirmkārt, tādēļ, ka par to nav runāts frakcijā. Un, otrkārt, tādēļ, ka šis portfelis pēc amatu sadalījuma pašreizējā koalīcijā pienākas "Vienotībai".
– Ko šī neskaidrība ar Iekšlietu ministrijas vadību nozīmē valsts iekšējai drošībai un nozarē sāktajām reformām?
– Par iesākto darbu un reformu pēctecību, kā arī par reālo izpildvaras darbu atbild valsts sekretārs. Šajā gadījumā mainās tikai ministre, bet valsts sekretāre paliek, tādēļ īpašam satraukumam, ka kādas lietas paliks karājamies gaisā, neredzu pamata. Protams, slikts ir tas uzņēmums, kurš pilnībā apstājas, ja priekšnieks aizbrauc uz trim dienām komandējumā. Normālā situācijā mehānismam jāturpina funkcionēt.
– Cik vispār droši Latvijas iedzīvotāji var justies, ka viņu sarunas kāds slepeni nenoklausās?
– Cilvēki var būt stipri droši par to, ka likumīgā ceļā viņus nenoklausās. Esmu dzirdējis runas, ka valstī atrodas divas vai vairākas nelegālas, nereģistrētas mobilo telefonu noklausīšanās iekārtas, kas piederot kādām bagātām organizācijām vai privātpersonām. Bet cilvēki jau daudz ko runā. Katrā ziņā man kā Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājam un Nacionālās drošības padomes loceklim nav informācijas par to, ka Latvijā būtu pamats aizdomām par nelikumīgu noklausīšanos.
– Kādā situācijā jūsuprāt nonākusi Latvija pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera paziņojuma par Saeimas atlaišanu?
– Ar šo prezidenta lēmumu valstī ir radīta krīze. Ir izteikta neuzticība Dombrovska valdībai, jo jauna Saeima nozīmē arī jaunu valdību. Turklāt daudzi ekonomistiuzskata, ka var tikt nodarīts kaitējums arī valsts ekonomikai. No šī brīža iestājas priekšvēlēšanu situācija, kas nozīmē, ka uzsāktais darbs pie 2012.gada budžeta sagatavošanas, kas ir pēdējais budžets, kurā jāveic konsolidācija un kurš jāsaskaņo ar aizdevējiem, vairs nenotiks. Pirms vēlēšanām parasti valdībai ir citas prioritātes un tā cenšas neveikt nepopulārus, bet valsts attīstībai vajadzīgus soļus.
2010. gada 2. novembrī stājās spēkā grozījumi Satversmē, kas tautai dod iespēju atlaist Saeimu ne ātrāk kā gadu pēc Saeimas darbības sākuma. Tātad 2011.gada 3. novembrī vēlētājiem būs iespēja rosināt referendumu par Saeimas atlaišanu, ja viņus neapmierina valdības un Saeimas darbs. Taču, atšķirībā no šībrīža situācijas, novembrī Saeima un valdība būs izdarījusi nepieciešamos darbus, kas būtiski valsts attīstībai.
