Tāpēc ir likumsakarīgi un neizbēgami, ka šajās dienās mums ir iespēja kopīgi diskutēt par iemesliem, kāpēc radās šis drauds valstu ilgtspējīgai attīstībai un iedzīvotāju labklājībai, kādi ir risinājumi, lai pasaule varētu izvairīties no šādām krīzēm nākotnē un kā tas ietekmē demokrātisko pārvaldību globāli. Es patiesi ceru, ka šo dienu diskusijas mūs bagātinās ar jaunu pieredzi un jaunām idejām, lai, atgriežoties mājās, mēs varētu dot katrs savu ieguldījumu atbilstoši mūsu saistībām pret saviem vēlētājiem. 
 
Latvija šogad atzīmē sava valstiskuma atjaunošanas divdesmito gadadienu. Pirms tikai nedaudz vairāk kā divdesmit gadiem Latvijas vārds nebija atrodams vairumā pasaules karšu. Mūsu valsts iedzīvotāji, līdzās citu Centrālās un Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem bija pakļauti totalitāram, komunistiskam diktātam un plānveida ekonomikas eksperimentiem. Taču daudzie gadu desmiti nespēja mūsu cilvēkos izdzēst ilgas pēc brīvības. Alkas pēc neatkarības, cilvēka pamattiesībām un vēlme atgriezties demokrātisko Eiropas valstu saimē bija dzinulis lielām pārmaiņām. Mūsu mērķis bija viennozīmīgs- mums turpmāk jādzīvo drošībā un mierā, demokrātiskā un plaukstošā valstī. Un tieši tāpēc salīdzinoši īsā laikā Latvija veica tik apjomīgas reformas, kādas citās valstīs tika īstenotas vairāku gadu desmitu laikā.

Šogad mēs jau varam atskatīties uz sešu gadu dalības pieredzi Eiropas Savienībā un NATO. Esam sasnieguši līmeni, kad varam sniegt atbalstu mūsu partneriem un kaimiņiem, kuri arī vēlas iekļauties transatlantiskajā demokrātisko valstu saimē. Kopš neatkarības atjaunošanas būtiski pieauga iedzīvotāju labklājības līmenis. Ekonomika plauka un tās izaugsme vairākus gadus pēc kārtas bija mērāma ar divu ciparu skaitli. Šķita, ka nekas nevarēs apturēt mūsu uzņemto kursu un valsts attīstībai šķēršļu nebūs. Taču mūsu priekšrocība- maza un atvērta ekonomika- izrādījās arī mūsu ievainojamības cēlonis.

Rezultātā, Latvija bija viena no valstīm, kuru globālā finanšu un ekonomiskā krīze skāra smagi. Lai cīnītos ar krīzes radītajām sekām un atkal nostādītu mūsu valsti uz ekonomikas izaugsmes ceļa, valdībai un parlamentam bija jāpieņem sarežģīti un bieži vien nepopulāri lēmumi.

Tas neapšaubāmi ietekmēja sabiedrības uzticību politiskajai varai un jo īpaši parlamentam. Šādos sarežģītos apstākļos izšķiroša bija spēja panākt politisko vienprātību, lai pieņemtu lēmumus, kas nepieciešami valsts attīstībai ilgtermiņā un nevis lai uzlabotu viena vai otra politiskā spēka reitingus. Šeit jāatzīmē, ka ļoti svarīga ir pilsoniskās sabiedrības loma, kurai jāatpazīst populisms un jāvērtē, vai attiecīgais lēmums patiesi atbilst valsts ilgtermiņa interesēm. 

Mums visiem ir savs pilnvaru laiks, mēs katrs- kā pozīcijā tā opozīcijā- esam atbildīgi vēlētāju priekšā par dotajiem solījumiem. Taču mēs visi esam arī atbildīgi, lai mūsu gan pieņemtie, gan nepieņemtie lēmumi stiprinātu un nevis grautu parlamentāro demokrātiju. Tā ir visu mūsu atbildība gan vēlētāju priekšā, gan arī mūsu valstu nākotnes vārdā.

Makroekonomiskie dati liecina, ka Latvijas ekonomika jau ir sākusi atveseļoties. Ir veiktas un tiks veiktas reformas, kas nākotnē mūsu ekonomiku padarīs spēcīgāku, konkurētspējīgāku un ilgtspējīgāku. Esam ieguvuši vērtīgu pieredzi un vienlaikus apstiprinājumu, ka stabilākais ceļš uz cilvēku labklājību ir nodrošināms ar demokrātiju, funkcionējošu brīvo tirgu, atbildīgu valsts administrāciju un sociālo taisnīgumu. Esmu pārliecināts, ka tikai šo četru komponentu līdzsvarotībā valsts var gūt ilglaicīgus panākumus un būt globāli atbildīgs spēlētājs, tādējādi dodot savu ieguldījumu pasaules drošībā, stabilitātē un ilgtspējīgā attīstībā.

Paldies par uzmanību.